Opekalna luteriskā baznīca ir visaugstāk virs jūras līmeņa novietotais dievnams. Tas atrodas uz Opekalna paugura, kura absolūtais augstums ir 235 mvjl.

Img_3381_1

Dēliņkalns un apkārtne

Dēliņkalns ir Alūksnes augstienes augstākais paugurs, kura absolūtais augstums sasniedz  271,5 m,  relatīvais augstums - vairāk kā 70 m. No kalna D nogāzes paveras skaista mežiem apaugušu pauguru un pļavu mozaīkainava.  Kalna virsotnē atrodas triangulācijas tornis (pirms tam bijis tieši tūristiem domāts koka skatu tornis), kura pakājē atrodas repers (ģeodēziskais punkts, kas tiek atzīmēts dabā kā metāla aplītis). Pa kalna virsotni iet robeža starp Jaunlaicenes un Ziemeru pagastiem.

 Foto: Dēliņkalna paugura DR daļa no Jaunlaicenes puses pie Tortužiem (© J.Smaļinskis).

Normalized_img_2888Kupolveida lielpaugura D nogāze ir īpaši stāva, kur iepretim Augstumu mājām izveidota  ar vienkāršu pacēlāju aprīkota privāta slēpošanas trase. Uz šo pusi paveras tālas skatu perspektīvas uz Māriņkalnu, Jaunlaicenes, Alsviķu, Alūksnes pusi, pamanāms Popju pilskalns, Mellekauļu kalns, Ķauķu kalns. Piekļuve šai kalna nogāzei iespējama braucot no Jaunlaicenes puses (nav norāžu). Lielākā daļa lielpaugura nogāžu apaugušas ar egļu mežiem. Savukārt  Z un ZA nogāzes ir lēzenākas, klajākas. Lielpaugura ZR daļā noslēpusies otra virsotne -Meitiņkalns (248,3 mvjl), kas apaugusi ar egļu vēri.  Skatu ainavas nav tik tālas kā D pusē. Kalna piekājē atrodas Kārkliņu, Baložu un Bērtužu mājas. Pāri Māriņkalna ceļam saskatāms Ādiņu ezers. Vēl nesenā pagātnē  pa šo mežaino nogāzes daļu  uz kalna virsotni  vedis ceļš, kas dabā vēl ir pamanāms. Virsotnē  padomju gados bijušas ugunskura vietas un deju laukums. Piekļuve šai kalna pusei, kur ir izvietots arī informācijas stends, ir no A2 autoceļa Rīga-Veclaicene,  uzbraucot Sauleskalnā (ap 188.km) pagriežoties uz Māriņkalnu (norādes zīme  -Māriņkalns 10), pēc 2.5 km ir norādes zīme. Jārēķinās, ka uzkāpšana virsotnē no abām pusēm ir pa nelabiekārtotām takām, kas lietus laikā ir slidenas, vietām –dubļainas. Kalnā 2013.gada nogalē izveidota atpūtas vieta ar galdu un soliem (bez nojumes).

Foto: Triangulācijas tornis Dēliņkalnā (© I.Deičmanis)Foto: Ceļotāji Dēliņkalna D nogāzē (© J.Smaļinskis)

 Normalized_dscf0370-001                Normalized_img_2901

Jau 1962.gadā Dēliņkalna apkārtnē tika izveidots kompleksais dabas liegums 44.7 ha platībā (no 1993.gada tas pārdēvēts dabas liegumu) ar nolūku  saglabāt ģeoloģisko un ģeomorfoloģisko, kā arī apvidum raksturīgās bioloģiskās vērtības. No 1977.gada dabas liegums tika iekļauts Veclaicenes aizsargājamo ainavu apvidū. Papildus Latvijas mēroga aizsardzības statusam, Dēliņkalns ietverts arī Emerald/Natura 2000 aizsargājamo teritoriju tīklā kā Natura 2000 vieta: Eiropas nozīmes aizsargājama dabas teritorija, jo Dēliņkalnā sastopami Eiropas nozīmes aizsargājami biotopi - boreālie meži. Dēliņkalnā sastopamas arī vairākas aizsargājamas augu, putnu un bezmugurkaulnieku sugas. Dabas liegumam Dēliņkalns ir izstrādāts dabas aizsardzības plāns (pieejams šeit ), bet nav izstrādāti individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi.

Teika par Dēliņkalnu

Reiz tur bijušas Augstumu mājas, kurās saimniekojis stalts puisis Stipris.Kilometru tālāk mitusi meitene Asne. Abi jaunieši samīlējušies. Zviedru laikos meitenē ieskatījies zviedru karalis. Stipris un Asne vienmēr satikušies starp diviem bezvārdu kalniem. Tiekoties atvadu reizē, Asne izstāstījusi Stiprim savu bēdu –viņai jākļūst par karaļa sievu. Abi bēdājušies un raudājuši. Tad pienācis kāds sirmgalvis un jautājis, kāpēc jaunieši raud. Uzklausījis abu stāstus, vecītis teicis:” Ja jūs gribat, tad varat palikt nešķīrami uz mūžu”. Svešais sirmgalvis trīs reizes piesitis ar nūjiņu pie zemes:puisis pārtapis par Dēliņkalnu, Asne-par Meitiņkalnu. Dēliņkalnā uzaudzis dižozols, Meitiņkalnā- jo stalta priede, un abu koku zari saķērušies ciešā tvērienā uz mūžiem. Sendienās kāzu vakarā līgavas nesušas ziedu klēpjus priedei, puiši-dižozolam...” (Žukova, 2001).

Gida pakalpojumi:

Sandra Jankovska (Jaunlaicenē): jankovska.sandra@jaunlaicene.lv, +371 22415419 (LV, RUS)

Jānis Prangels (Veclaicenē): janis.prangels@gmail.com, +371 26520232 (LV, EST)

Popju pilskalns

Popju pilskalnam nav īstiem un neapšaubāmiem pilskalniem raksturīgu mākslīgi veidotu vaļņu, grāvju, terašu vai malu stāvinājuma. Kalnā iepriekš nebija konstatēts senajām dzīves vietām raksturīgais kultūrslānis (vēlāk, 1996.gadā, vāji izteiktu kultūrslāni atklāja pilskalna ziemeļu galā), tomēr tautas nostāstos kalns ir uzskatīts par pilskalnu un tā arī dēvēts. Latvijas pilskalnu pētnieks E.Brastiņš ieteica šādus it kā pilskalnus saukt par pilenēm. Ļoti iespējams, kā dzīvesvieta vai nocietinājums kalns izmantots īsu laiku, koka nocietinājumu paliekas ātri izzudušas, un tikai tauta saglabājusi atmiņas par pilskalnu. 1889.gadā pierakstītajā un vēlāk pārpublicētajā nostāstā par Popju pilskalnu minētas vēl vairākas zīmīgas informācijas drupatas: "Jaunlaicenes pagastā uz Mellokaulu mājas zemes atrodas kalns, ko par pilskalnu sauc. Jādomā, ka citreiz te pils stāvējusi. To liecina arī purvs turpat pie kalna, ko par Pilspurvu sauc. Vēl priekš 40 gadiem, šo kalnu apstrādājot, atrastas salūzušas kara ieroču atliekas.»

Popju pilskalnam sāni jau no dabas ir krauji, kalna virsma ir kumpa, neizlīdzināta. Kalna zemes sastāvā, spriežot pēc kurmju rakumiem, ir grants. Iespējams, pilskalna mākslīgie pārveidojumi vēlākos laikos, pilskalnu arot (par ko liecina arī pierakstītais nostāsts – ieroči atrasti arot), ir aizlīdzināti un tādējādi zuduši. 1925.gadā veikts pilskalna fotouzņēmums parāda, ka kokiem apaudzis tikai pats kalna gals, nogāzes ir kailas.  Arheologs J.Urtāns „To, ka pilskalnam nav senu mākslīgu pārveidojumu, sapratu, uzrāpies kalna galā, bet, lai pilnīgāk pārliecinātos, vēl nokāpu lejāk pa pretējo, kokiem aizaugušo nogāzi un raudzījos, vai nebūs kādu raksturīgu pilskalna pazīmju. Izstaigāju kalna nogāzi, atgriezos kalna virsotnē un sāku pierakstīt redzēto un ievēroto.” (Vides vēstis, Nr.1,  2005).

Ādiņu ezers

Ezers atrodas Ziemeru pagasta teritorijā, neliels ap 1 ha liels, ainaviski skaists ezeriņš. No grants ceļa Māriņkalns-Sauleskalns to var labi redzēt.  Otrpus ceļam netālu atrodas Cielavu govju ferma, pie kuras vienā no ieplakām izveidojies neliels dīķis.

 Foto: Ādiņu ezers no ceļa Māriņkalns-Sauleskalns puses (© I.Druva-Druvaskalne).

Normalized_adinu_ezers

Foto: iepretim Ādiņu ezeram vasarās bieži pie Cielavu fermas var vērot skaistu skatu -govis, ieplaka, dīķis un fonā  Dēliņkalns.(© K.Skujiņš).

Normalized_img_0117

Teika par Ādiņu ezeru

 Braucot no Alūksnes, Dēliņkalna virzienā atrodas sens Pilskalns. Turpat netālu zviln ezers, kuru ļaudis sauc par Blusu ezeru, tāpat kā vietējo ciemu. Kā radās šis nosaukums? Kādā jaukā vasaras naktī, kad pilskungs gulēja pie vaļēja loga un klausījās lakstīgalas, kas pogoja ievājā, pie loga pienāca melnā frakā ģērbies vīrietis un prasīja zelta naudu. Pilskungs bailēs iekliedzies „Pazūdi, nelabais! Nekādu zeltu es netaisos dot!” Svešais arī pazuda. Tas bija tas pats nelabais, kā ļaudis saka, velns. Projām iedams velns iemeta pa logu veselu sauju blusu. Tās ātri atrada kunga gultu un nu ņēmās kungu kutināt tik stipri, ka tas līdz rītam bija nokasījies gluži jēls. Kungs lika pils ļaudīm izķert visas blusas un noslīcināt ezerā. Sacīts, darīts! Blusu ķeršana ilga vairākas dienas. Beidzot kunga klātbūtnē blusas noslīcināja ezerā. Pie ezera viena blusa tomēr izbēga un aizlēca uz tuvējo ciemu, lai tur darītu savus neķītros darbus. Blusu kļuva aiz vien vairāk, un ciema ļaudis lūdza Dieviņu, lai tas palīdz izkļūt no nelaimes. Dieviņš palīdzēja ļaudīm un pavēlēja velnam deviņu dienu laikā nokaut blusas un ādas atrādīt viņam. Velnam šāds darbs nepatika, bet, kad Dieviņš solījās viņa ragu nolauzt, ja pavēli nepildīšot, velnam bija jāpiekāpjas, jo ragi esot viņa čina (gods). Tā ļaudis beidzot tika no blusām vaļā, bet Pilskungs ezeru nosauca par Blusu ezeru un ciemu tāpat. Velns, joprojām skriedams, apstājas pie kāda cita ezera, lai nomazgātu asiņainos nagus, kas bija notraipīti, blusas kaujot. Viņš atcerējās, ka kulē vēl joprojām atrodas blusu ādas. Tās sabēra ezerā sacīdams: „Ādiņas vien palikušas, kukainīša neviena”. Tā radās Ādiņu ezers. Kungs tā baidījās no blusām, ka nekad vairs nepeldējās ne Blusu, ne Ādiņu ezeros, bet, kad iegribējās peldēties, to darīja tikai Pilskalna ezerā. ” (Apkopots no Māriņkalna bibliotēkas novadpētniecības materiāliem).

Lielais jeb Dirsas kalns

Kalns atrodas uz A no Dēliņkalna, aptuveni 200 m uz D no Cielavu govju fermas. Tas ir saredzams arī no grants ceļa Māriņkalns-Sauleskalns, jo kalna absolūtais augstums ir 220,4 mvjl., relatīvais augstums ap 35 m. Par kalnu vēsta kāda teika: „Kādreiz muižas vagars apbraukāja laukus un tīrumus. Viņš vienmēr mīlēja iztapt savam muižas kungam. Zemnieki vagaru ienīda viņa ļaunā, nežēlīgā rakstura dēļ. Vagars bija ļoti paslepens. Viņš noklausījās zemnieku runas un atstāstīja kungam. Tautā viņu iesauca par lūriķi (slepenu lūrētāju - spiegu). Zemnieki, vagaru ieraugot, cits citam čukstēja: ”Apklustiet, lūriķis nāk!” Kungam lūriķis patika. Viņš tam atļāva izmantot savu kučieri un karieti. Braucot savās apgaitās, lūriķis vienmēr lika apturēt zirgus vienā vietā, kur gāja nokārtot savas dabiskās vajadzības. Tas bija kādā ar krūmiem apaugušā uzkalniņā, lai ļaudis neredzētu. Tā kā vagars bija labi paēdis kunga labumus, tad uzkalniņš strauji cēlās. Ar laiku izveidojies kalns. Braucot gar šo kalnu , ļaudis aizturēja savus degunus, jo jau pa lielu gabalu bija jūtama smaka. Cilvēks cits citam teica: „Nebrauc gar šo kalnu! Tur vagars smird!” Tas gan nebija vagars pats, bet viņa darījumu augļi. Ļaudis šo kalnu nosauca īsti latviskā vārdā. Lai mēs nekļūtu līdzīgi vagaram sauksim to par „D” kalnu.” (Apkopots no Māriņkalna bibliotēkas novadpētniecības materiāliem).