Raipals ir dziļākais Alūksnes augstienes ezers. Dziļākā vieta ezerā ir 35 m, kas ierindo Raipalu dalītajā 13./14 vietā starp Latvijas dziļākajiem ezeriem. Raipalu var izbraudīt izejot dabas taku ap ezeru 8 km garumā!

Img_3552_1

Māriņkalna apkārtne

Medulāju lietus akmens

Īpatnējais lietus akmens atrodas Medulāju mājas malkas šķūnītī, taču no tā ir redzams tikai neliels akmens gals. Savu īpatnējo nosaukumu tas ir ieguvis, jo pirms lietus paliek slapjšs, līdz ar to kalpo kā laika prognoze.

Foto: Medulāju lietus akmens (© I.Deičmanis).

Normalized_medulsajs_

Prinduļu krusts

Ziemeru pagasta kultūrvēsturiski nozīmīgs objekts. Krusts uzstādīts par godu Prinduļu kaujai, kurā 1941.gadā savu dzīvību atdevuši 25 Tēvzemes aizstāvji. Krusts atrodas skaisti ainaviskā vietā, kalna nogāzē netālu no Prinduļu mājām. Apkārt lielajam baltajam krustam ir skaisti iekopta ar egļu un tūju stādījumiem, kā arī ir uzstādīts piemiņas akmens.

Foto: Prinduļu kaujas vietas piemiņas zīmes (© I.Druva-Druvaskalne).

Normalized_img_2305  Normalized_img_2307

Teika par Māriņkalnu

Māriņkalns šobrīd ir Ziemera pagasta pārvaldes centrs.

„Sensenos laikos, kad mūsu senči vēl nezināja nosaukumus ne kalniem, ne ezeriem un upēm, arī vietai, kuru sauc par Māriņkalnu, nebija nosaukuma. Dieviņš no debesīm skatījās un domāja: „Kā tad tā, vietas bez nosaukuma!”. Te kādu dienu viņš redz, no Alūksnes puses brauc liepu rati, rotāti ar ziediem un zaļumiem. Tajos sēd pati mīļā Māra, spēlē kokli un dzied. Ceļš veda arvien augstāk pret kalnu. Pašā augstākajā vietā pajūgs apstājās, jo zilie sapņu zirgi bija piekusuši. Dieviņš no debesīm sauca: „Mīļā Māra, šī vieta ir bez vārda! Svētī to un dod tai savu vārdu!” Māra izkāpa no ratiem, nostājās pašā kalna galā un sacīja „lai svētīta zeme, kas atrodas pašā kalna galā! Dodu tai vārdu Māriņkalns!” No tā laika radies nosaukums Māriņkalns.”

Čukstu karjers un akmens

Čukstu karjers ir grants un smilts atradne, kas atrodas Alūksnes novada Ziemera pagastā, 10 km uz ZR no Alūksnes, 3 km no Māriņkalna.  Atradnes derīgā slāņa vidējais biezums 6.3 m, iegūto granti un smiltis izmanto ceļu būvei. Uz akmeni nav nekādu norāžu, kaut gan tas ir salīdzinoši iespaidīgs milzis, jo to var redzēt pilnībā (daudzu Latvijas akmeņu daļas ir paslēptas zem zemes). Čukstu akmens meklējams vecajā, aizaugušajā karjera daļā, aptuveni 190 m uz DR no drupinātājiekārtas, Māriņkalna-Karvas ceļa labajā pusē (pie caurbraucama ceļa atzara ar krūmiem jau aizaugušā, vecā karjera daļā). Akmens ir 3.7 m augsts, 4.9 m garš un 4.5 m plats, tā tilpums ir 24 m3, vietējās nozīmes dabas piemineklis. Ģeogrāfiskās koordinātas:  N 57° 29 07.0  E 026° 55 44.0.

Foto: Čukstu akmens 2015.gada jūnijā. (© I.Druva-Druvaskalne)

./uploads/text_page_image/asset/201506/349/IMG_20150611_173603.jpg /uploads/text_page_image/asset/201506/350/IMG_20150611_173754.jpg

Vārņu ezermītne

 Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, Dambja purva (senāk Vārņu ezera) Z galā netālu no Pušpuru un Vārņu mājām. Purvā atrastie koka stabi un pāļi arheologiem liek domāt, ka  senāk te bijis ezers, kurā vai uz  ezera salas vai pussalas, līdzīgi kā  Āraišu ezerā, atradusies pāļu vai klāstu mītne.

Foto: ainava no Vārņu kalna uz Vārņu mājām. Tālumā redzami Pušpuri dīķi unTorņa kalns . Aiz Vārņu mājām pa labi- purvs ar ezeru mītni (© M.Vītola).

Normalized_img_3522

Maltenieku akmeņi

Atrodas Jaunlaicenes pagastā, netālu no robežas ar Ziemera pagastu. Līdz Lielajam Maltenieku akmenim ved mazs meža celiņš, un pats akmens ir apaudzis ar sūnām. Akmens apkārtmērs ir 16.3 m (garums -4.3 m, platums -4.2 m, augstums -2.0 m). Vietējie stāsta nostāstus, ka uz tā varējuši dejot četri dejotāji. Tuvumā Lielajam Maltenieku akmenim atrodas vēl citi 5 lieli akmeņi, kuru apkārtmēri sasniedz  5- 7 m, vienam no tiem redzama ledāja atstāta skramba. Akmeņi atrodas aizaugušā vietā un tos ir grūti atrast, jo uz tiem nav norāžu. 

Foto: Lielais Maltenieku akmens (© M.Vītola).

Normalized_img_3566

Vistas kalns

Atrodas Alūksnes novada, Ziemera pagastā, netālu no Māriņkalna. Uz kalna virsotni ved neliels līkumots celiņš, kalna virsotnē ir saglabājušās skaistas ābeles, kas veido skaistu ainavu it sevišķi pavasarī. Ir bijusi ugunskura vieta. Atpūtas vietā var aplūkot 1862. gada celtās slimnīcas ēkas atliekas, kas ir veidotas no laukakmeņiem. Nostāsti vēsta, ka tur vēlāk dzīvojusi kāda stipra ģimene, tēvs un trīs dēli, kas vienmēr lepojās un lielījās par to, ka labi var iztikt bez sieviešu palīdzības. Vēl nostāsts ir par to, ka Vistas kalnā ir dzīvojuši 15 Jāņi un visi gājuši bojā traģiskos negadījumos. Kalna vienu pusi ieskauj koku teritorija, bet otru pusi ieskauj stāvas pļavu nogāzes. Daži pētnieki domā, ka senāk Vistas  kalns ir bijis sens latviešu pilskalns ar baļķu sētu tam apkārt.  Nav norādes zīmes, to var atrast taujājot vietējiem ceļu.

Foto: Vistas kalna nogāzē bijušās slimnīcas drupas (© M.Vītola).

Normalized_img_3557

Teika par Vistas kalnu.

Kādam saimniekam bija daudz vistu, bet tikai viens gailis. Gailim bija liels uzdevums apsargāt, uzmanīt un uzjautrināt savas daudzās sievas. Gailis bija iemācījies ar visu tikt galā. Vasaras vakaros, kad viņš sasita spārnus un skaļi iebrēcās, vistas zināja, ka laiks doties pie miera. Kad vistas bija laktā, gailis vēl pārskaitīja, vai visas ir, sacīdams: „Ko- ko- ko- ko- (vai- vi-sas-ir?)” Saņēmis pozitīvu atbildi, arī gailis devās pie miera. No rītiem viņš vistas modināja ar dziesmu. Bet, kad pienāca ziema, zeme sasala un uzsniga sniegs, gailim klājās daudz grūtāk. Vistām sala kājas. Viņas staigāja apkārt gailim, cilāja nosalušās kājas un vaimanāja: „ Kājiņas salst, kājiņas salst!” Gailis nezināja, kā rast atrisinājumu, tāpēc kliedza: „Kur es ņemšu apavus?” Vistiņas lūdzas: „kā tad saimniecei pastaliņas?” Gailis atkliedza: „Saimniekam viena pati sieva, man ir vai desmit sievu!” Kādu dienu, kad gailis vairs nevarēja glābties no vistu kladzināšanas, viņš tām uzsauca „Lai velns jūs parautu!” Velns to visu dzirdēja: „Ahā, gailis man sola vistas! Tas man patīk! Vistu gaļa ir garšīga!” Viņš sagaidīja vakaru, nolūrēja, kā saimniece pēc vistu barošanas ar tapu aizspiež vistu kūts durvis. Kad saimniece aizgāja velns atspieda durvju tapu un iebruka vistu kūtī. Izcēlās kņada. Gailis gan ķērca, kliedza, gan dziedāja, bet saimnieki bija tikko ielaidušies pirmajā miegā un nemanīja. Vistiņas bēga, kur kura spēja. Viena visjaunākā, ko sauca par Raibīti, uzlēca kalnā, kurš atradās turpat pie mājām. Velns devās pakaļ, saķēra Raibīte un aizdrāzās ar visu uz elli, ka spalva vien pajuka. Kad velns bija projām, gailis sasauca vistas kūti, bet Raibītes nebija. Uz rīta pusi, kad jau ausa gaisma, gailis dziedāja pie saimnieka loga tik skaļi, kad saimnieki pamodās un gāja raudzīt, kas tur notiek. Saimnieks un saimniece ieraudzīja, ka kūts durvis vaļā un Raibīte pazudusi. Viņi saprata, kas noticis, pārmeklēja visas malas, bet velti. No rīta pamodās arī saimnieku puikas Jēcis un Pēcis. Puikas kopā ar gaili uzkāpa kalnā un ieraudzīja Raibītes spalvas. Viņi saprata, ka Raibīti aiznesis pats nelabais, kurš vairākas reizes parādījies viņā pusē. Raibītē bija vismīļākā Jēča un Pēča vistiņa. Tā kā kalnam nebija nosaukuma, tad viņi to nosauca par vistas kalnu.