Jaunlaicenes kungu kapi un kapliča

Kapsēta ir kultūrvēsturisks piemineklis. Godājot senos laikus, jaunlaicenieši  kopā ar baronu pēctečiem, uztur kapsētu labā kārtībā.  Simtgadīgie ozoli sargā mirušo baronu mieru. Stirniņas labprāt pie kapličas pārlaiž aukstās ziemas naktis. Vasarās klusumu pārtrauc putnu skanīgie treļļi.  Kapsēta un kapliča atradās nostāk no muižas centra, Klāvanu mežiņā. Kapus iesvētītja 1814.gadā. Te bija iecerētas vienāda izmēra kapu kopiņas ar līdzīgu plāksnīti pie katras. Vienam vienīgam krustam vajadzēja pacelties šīs pazemīgo kopiņu rindas vidū. 1859.g.- 1865.g. pēc arhitekta Paula fon Hardenaka meta tika uzcelta kapliča, kas izskatījās kā maza gotiska baznīca. Tur netrūka ne marmora altāra, ne ērģeļu, ne vitrāžu. „Padomju laikos” kapsētu izpostīja un kapliču izdemolēja. Kapliča vēl arvien gaida savu atjaunošanu.

Teika:  

No Jaunlaicenes kroga gar baronu kapiem ceļš veda uz «Kundziņiem», kur 19.gadsimta sākumā bija meiteņu skola. Tajā strādāja Simsona tētiņš, kurš bija arī teicējs hernhūtiešu saiešanas namos. Kādā vakarā viņš tā pavairāk bija iedzēris alu krogā un gājis uz meiteņu skolu. Kad Simsona tētiņš ticis pretim kapiem, viņam pretī braukusi melna kariete ar četriem melniem zirgiem. Kungs pieturējis, izliecies no karietes un aicinājis braukt līdzi. Tētiņš atbildējis, ka viņam jāiet uz otru pusi. Tad kungs izkāpis no karietes un teicis, lai nāk ar viņu lauzties. Simsona tētiņš palicis bāls no bailēm, novilcis svārkus, salocījis un nolicis grāvmalā. Tad saspļāvis saujās un teicis: «Nu, Dieviņ, nāc man par palīgu!» Kā šo vārdus pateicis, tā kungs un kariete ar zirgiem pazuduši. Pēc tam Simsona tētiņš saiešanas namos stāstījis, ka krogā iet nevajag un arī alkoholu lietot nevajag, jo tad visādi mošķi sākot rādīties. 

Par apmeklējuma laiku vienoties telefoniski.