Dabas lieguma apkārtne ir bagāta ar kultūras pieminekļiem. Liegumā atrodas trīs valsts nozīmes kultūras pieminekļi – Drusku pilskalns, Zenģu un Tilmaņu senkapi, viens vietējas nozīmes kultūras piemineklis – Jāņkalnu viduslaiku kapsēta. Drusku pilskalns atrodas uz vaļņveida paugura pie Pilskalna ezera ar kokiem apaugušajā un ļoti stāvajā ziemeļu krastā. No šīs puses Drusku pilskalns paceļas apmēram par 90 metriem virs ezera līmeņa. Nevienam citam Latvijas pilskalnam nav tāda sāna stāvuma un augstuma. Pretējā pilskalna nogāze ir mazāk stāva, lai gan arī tā sasniedz 35 m augstumu. Pilskalna ziemeļaustrumu gals ir visai nolaidens un izplūdis, tomēr te dažus metrus zem plakuma līmeņa saskatāmas ap 0,5 m dziļa grāvja un uzbēruma paliekas. Agrākos laikos kalns ir arts, un tāpēc visi senie nocietinājumi daļēji nolīdzināti, arī kultūrslānis no pilskalna plakuma, kas ir apmēram 130 m garš un 50 m plats, ir noarts uz malām. Iespējams, ka ieeja pilskalnā bijusi no ziemeļaustrumu puses. Arī mūsdienās te kalnā ved taka, kas gan vairāk tika staigāta tajos laikos, kad pilskalna plakumā bija iztīrīts laukums sarīkojumiem. Piemineklī atrastās trauku lauskas dod iespēju pieņemt, ka Drusku pilskalnā ļaudis dzīvojuši jau mūsu ēras 11.-12. gadsimtā. No Drusku pilskalna paveras brīnumains skats uz apkārtni. Šis kalns jau 1864.gadā aprakstīts un attēlots grāmatā «Baltijas skatu albums». To minējuši arī rakstnieki E. Zālīte un J. Liepiņš. Tā, E. Zālīte 1923. gadā, atstāstot teiku par Drusku pilskalnu, rakstīja: ««Stāsta, ka pašā kalna rietumu stūrī, augstākā vietā bijusi senlatviešu pils. Tādēļ arī nosaukums – Pilskalns. Netālu no tās vietas ir mazs iedobums». Teika stāsta, ka tur agrāk ir bijis Brīnumavots. «Reiz kāda sieviete viņā skalojusi maza bērna drēbītes, par tādu necienību avots tik ļoti noskaities, ka pacēlies gaisā un aizskrējis uz Cēsīm». Turpat blakus pilskalnam ir Dzērves kalns ar senu zaļumbaļļu vietu kalna galā. Pēc ziņām, Dzērves kalnā ir bijuši četri Dievozoli, pie kuriem vecos laikos nesuši ziedus. Pieminekļu valdes arhīvā saglabājusies R. Millera 1925. gadā rakstīta vēstule, kur viņš saka: «Kornetu muižas ballinieki, apgaismodami savu balles laukumu, iekūruši sārtu vecā ozola dobumā. Koks piecas dienas dedzis». Šķiet, ka līdzīgs liktenis piemeklējis arī pārējos Dievozolus. Pretējā virzienā no Drusku pilskalna pie Zeņģu mājām konstatēti acīmredzami pilskalnam atbilstoši senkapi, bet otrā pusē Pilskalna ezeram starp Vosvu un Šķepastu mājām – Dieva kalns ar Māras pēdas akmeņiem»». Tekstā izmantoti fragmenti: Juris Urtāns «Ziemeļvidzemes pilskalni» 1981
