Mežs aizņem 472 ha jeb 63% no kopējās lieguma platības. Lielākoties tie ir jauni vai vidēji veci skujkoku, lapkoku vai jauktu koku meži, kuri veidojušies aizaugot lauksaimniecības zemēm, pļavām un ganībām pēc otrā pasaules kara, bet ir saglabājušies arī veci egļu un jauktu koku meži. Pavisam liegumā konstatēti 5 ES Biotopu direktīvas 1.pielikumā minēti meža biotopi: Ozolu meži , Jaukti platlapju meži , Boreālie meži, Purvainie meži, Nogāžu un gravu meži. Nogāžu un gravu meži, kā arī Ozolu meži Latvijā ir samērā reti satopami, liegumā „Korneti-Peļļi” tie atrodami atsevišķos nogāzes posmos un gravās, Pilskalna, Dzērves un Mellīša ezeru krastos. Visi šie mežu biotopi ,izņemot Purvainos mežus, ir bioloģiski ļoti daudzveidīgi un atbilst dabiska meža biotopa (DMB) kritērijam. No visiem lieguma mežiem tādi ir 28%. Vairākās lieguma gravās konstatēti Latvijā aizsargājami biotopi – ozolu, liepu, kļavu un gobu meži nogāzēs, kuru slīpums pārsniedz 450 grādu leņķi, un lapkoku slapjie meži ar attālvārpu grīsli. Bioloģiski vērtīgas ir arī nelielas graviņas. Tās nodrošina piemērotas dzīves vietas mitrumu un ilglaicīgi nemainīgus apstākļus mīlošām sugām. Neizjaucot gravām raksturīgos stabilos mikroklimatiskos apstākļus, neveicot nekādu mežsaimniecisko darbību, gravu bioloģiskā vērtība pieaugs. Dabiskajiem meža biotopiem un gravu mežiem ir liela nozīme sugu daudzveidības saglabāšanā. Tiem raksturīga daudzveidīga vecuma struktūra, liels bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgu elementu (dažādas sadalīšanās pakāpes kritalas, nokaltuši, dobumaini koki u.tml.) īpatsvars, kuri nodrošina piemērotus dzīves apstākļus retām un aizsargājamām sūnu, gliemežu, kukaiņu un putnu sugām. Nenovērtējama ir mežu loma upju un ezeru ūdens kvalitātes saglabāšanā. Tie kavē augsnes noskalošanos, attīra un samazina virszemes noteces ūdeņus. Apēnojot litorāli (seklūdens daļu), tie mazina ūdens sasilšanu un skābekļa daudzuma samazināšanos ūdenī. Meži attīra gaisu, izlīdzina gaisa temperatūras svārstības.
