Mirusī koksne – sausokņi (stāvoši miruši koki) un kritalas (guloši miruši koki) ir viena no svarīgākajām ekosistēmas struktūrām mežos. Atmirušai koksnei satrūdot, sēnes un baktērijas noārda (pārveido) koksni barības vielās, ko pēc tam var uzņemt augi, arī citi koki, un bezmugurkaulnieki. Kukaiņi, gliemeži, ķirzakas un sīki zīdītāji lielajās kritalās veido mājokļus, barojas un patveras no plēsējiem vai nelabvēlīgiem klimatiskiem apstākļiem. Vērtīgāki ir liela diametra (vismaz 25 cm) sausokņi un kritalas, kurās trūdēšanas procesi norit lēnāk un stumbra iekšienē ir stabilāka mikrovide. Atmirušu koku apdzīvo vairāk dzīvu radību nekā zaļojošu, jaunu koku. Piemēram, trūdošu koksni var apdzīvot apmēram 800 vaboļu sugas. Raksturīgi, ka daļa dzīvnieku un koksnes sēņu iemitinās tikko nokaltušā kokā, bet citas – jau trūdošā koksnē. Pie tam katrai atmirušās koksnes trūdēšanas stadijai pielāgojies cits sugu kopums. Kalstošiem vai nesen nokaltušiem kokiem uzbrūk mizgrauži, koksngrauži un krāšņvaboles, kuras pārsvarā ēd kambiju (sulīgos veidotājaudus starp mizu un koksni). Jau tā paša gada rudenī daudzas no šīm sugām koku ir atstājušas. Nākamajā gadā ieviešas koksngrauži, kuri barojas galvenokārt ar koksni. Sākot ar trešo gadu, kokā ieviešas koksnes sēnes un no šī brīža koksni arvien vairāk sāk apdzīvot kukaiņu sugas, kuras atkarīgas no koksnē augošo sēņu audiem. Liela daļa sugu, kas parādās vēlākās koka trūdēšanas stadijās, stumbrā pavada ilgāku laiku. Vairums kukaiņu barojas tikai kāpuru stadijā. Pie tam daudzām sugām to kāpuru fāze koksnē ilgst vairākus gadus, bet pieaugušo (jau ārpus koksnes) – tikai vienu vai divas nedēļas. Atstāts miris koks mežam nenodara nekādu ļaunumu, tieši pretēji – tas kalpo kā mājvieta kaitēkļu dabiskajiem ienaidniekiem. Trūdošie stumbri apaug ar sūnām un staipekņiem, kamēr visbeidzot satrūd pavisam un kļūst atkal par augsni citiem kokiem. Mirusī koksne ir veselīgas meža ekosistēmas svarīgs rādītājs.
