Jaunlaicenes muižas muzejs

Jaunlaicenes muižas ēkas un parks  ir kultūrvēsturiski pieminekļi un to iepazīšanu  ieteicams sākt ar muzeja apskati. Muzejā eksponējam kungu dzīvojamās mājas maketu, Johana Gotlība II mazbērnu atmiņas, muižas plānu un ēku izvietojumu, kā arī informāciju par opekalniešu dzīvi. Nākamais objekts – kungu dzīvojamās mājas vieta atgādinās par bijušo godību, sirsnību un mīlestību Volfu ģimenē . Parka dīķis ar saliņu ļaus izbaudīt neparastu mieru un skaistumu. No saliņas, gar dīķa peldvietu, melnalkšņu un baltegļu aleja vedīs uz nākamo apskates objektu – baronu kapsētu ar majestātisku kapliču.

Par Jaunlaicenes muižu ir ziņas no 18.gs. sākuma, tad Jaunlaicenes muiža piederēja Alūksnes pilsnovadam. Ziemeļu kara laikā šis apvidus smagi cieta no Čerkesu iebrukumiem. Viņi izkāva lopus un cilvēkus, daudzus aizveda gūstā, ēkas nodedzināja. Iespējams, ka muižas atjaunošana sākās 1747. gadā, kad muižu nopirka Johans Gotlībs I. Muzejā trūkst ziņu par muižas ēku stāvokli līdz muižu pārņēma Johans Gotlībs II. Dzimtas grāmatā varam lasīt par ēku celšanu 18.- 19. gs. mijā. Muižkunga mājas celšanas gads nav zināms, kungu dzīvojamo māju cēla 1789. gadā. Dīķis redzams 1796.gada plānā, bez saliņas. Kungu kapus iesvētīja 1814.g., kapliču cēla 1859-1865.g. Parka plānojums nav mainījies no 1796.gada.

Stāsts

Jaunlaicenes muižas baronese, Marija Klementīne de Faluā , dzimusi Beļģijā, izcili enerģiska un čakla namamāte. Baroniem tolaik bija jārūpējas par zemnieku veselību un dzīvību. Jaunlaicenes muižā baronese bija iekārtojusi lazareti ar 10 gultām, pielikusi klāt kopēju, pati taisījusi operācijas un kūres. Viņas labas namamātes paraugs izpaudās kārtībā, tīrībā un nosvērtā darbīgumā. Ar vislielāko mundrumu viņa gādāja par visu plašo saimi. Prieks un svētība viņu pavadīja vērpšanas istabā, invalīdu patversmē, bez kuras šie ļaudis būtu bezpajumtnieki vai klaidoņi, lazaretē, ar mātišķu uzticību kopa slimniekus un pati viņiem deva zāles. Bet tos, kuri atveseļojās, stiprināja ar labu uzturu.  Īpaši šim darbam viņai bija viens kalpotājs un zirgs. Šis kalpotājs apraudzīja mazāk slimos viņu lauku mājās, bet tos, kuru stāvoklis pasliktinājās, steidzīgi veda uz muižu.